Iepirkties Lietuvā

Iepirkšanās kaimiņu zemēs nav nekāda jaunā parādība. Latvieši brauc iepirkties uz citurieni, tā pat kā igauņi, baltkrievi un lietuvieši. Mums laikam tāda daba, ka vienmēr liekas, ka viss ir labāks citviet. Vai arī vienmēr lielā vajadzība visu atrast lētāk. Man gan vienmēr ir radies jautājums vai braukt no 50 līdz 100 kilometriem tikai, lai iepirktos, patiesībā mums ietaupa kādu mazumiņu naudas, jo sanāk iztērēt kā degvielu tā savu dārgo laiku, lai dotos turp. Bet tas nu katra paša ziņā atbildēt uz jautājumu, vai galu galā tas atmaksājas (scopa elettrica a batteria).

Lai nu kā būtu ar to izdevīgumu, bet mūsu apvidū visi brauc pie visiem. Zviedri dodas uz Latviju, lai iepirktu alkoholu (reizēm pat netiekot nost no prāmja). Somi dodas iepirkties uz Krievijas ziemeļiem un uz Igauniju pēc alkohola. Igauņi brauc uz Krieviju iepirkties (bet tikai no pierobežas reģioniem) un uz Latviju pēc alkohola. Latvieši brauc uz Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu. Baltkrievi brauc pie mums, un visdrīzāk arī uz pārējām kaimiņzemēm. Lietuvieši brauc uz Poliju iepirkties un uz Latviju pēc alkohola. Man ir tāda klusa aizdoma, ka poļi brauc uz Vāciju, bet par to pilnīgi droša es neesmu. Noteikti zinu, ka dāņi brauc uz Vāciju iepirkties. Tas viss ir viens pilnīgi neizbēgams aplis- no viena kaimiņa pie otra, no otra pie trešā un tā tālāk.

Lietuva nav nekāda zemo nodokļu paradīze, jo pievienotās vērtības nodoklis ir 21 procents, gluži tāpat kā Latvijā. Visbiežāk produktu cenas ir zemākas, jo nodokļu likme ir samazināta, bet šajā gadījumā tas tā nav. Viens no labākajiem izskaidrojumiem tam varētu būt fakts, ka lietuviešiem ir lēto pārtikas produktu ķēde Lidl. Viens no veikaliem ir salīdzinoši tuvu Latvijas un Lietuvas robežai, ja skatās no Saldus puses. Saldus ir ļoti izdevīgā pozīcijā, lai izbaudītu privilēģijas iepirkties gan pašu bodītēs, gan šķērsot robežu ļoti ātri (aptuveni pusstundā) un izlūkotu preču piedāvājumu pārrobežas veikaliņos. Gluži tāpat pierobežas iedzīvotāji, kas dzīvo tuvu Krievija, Baltkrievijai vai Igaunijai var izbaudīt iespēju savā ikdienā lietot gan pašmāju produktus, gan tādus, kurus mūsu veikalos atrast nevar (miglior tiralatte).

Ja uz Igauniju neviens no citiem Latvijas reģioniem nebrauks tikai, lai iepirktos, tad uz Lietuvu gan. Netrūkst cilvēku, kas reizi pa reizei mēros ceļu uz Lietuvu, lai iepirktos. Bet vēl populārāk ir apvienot iepirkšanos ar kādu apskates vietu apmeklēšanu. Piemēram, ļoti populārs gala mērķis ir Viļņa, kur no agra rīta līdz pēcpusdienai strādā tirgus, kas vislabāk būtu jāapmeklē pašā rīta agrumā, atvēlot braucējiem vēl labu laiku, lai apskatītu pārējo pilsētu. Tā arī vēl kā bērns atceros tirdzniecības centru Akropolis Viļņā, kur visu cauru gadu ir iespējams paslidot. Vēl pirms Rīgā tika atvērts veikals IKEA, latviešiem ļoti iecienīts bija brauciens uz Viļņu, lai dotos uz veikalu un iegādātos preces savam mājoklim. Pateicoties Šengenas zonai, vairs nav jāapstājas uz robežas, bet var pilnīgi mierīgi šķērsot robežu bez lieka laika patēriņa, kas samazina braucienu no Rīgas līdz Viļņai līdz četrām vai trīs ar pusi stundām, kas iepirkšanos šajā pilsētā padara par visai izdevīgu izvēli. Viļņa ir ļoti izdevīgs galamērķis, ja gribas iepirkties, pie reizes jauki pavadīt laiku un apskatīt kaut ko jaunu, bet patiesais iepirkšanās centrs priekš latviešiem ir Šauļi. Turp jādodas no agra rīta, lai paspētu uz tirgu un tad jāieskrien visās pārējās bodītēs pirms došanās mājup.